Jānis Ezeriņš savā īsajā dzīves laikā ir atstājis darbus, kuri mūs iepriecina ar savu gaišo, neparasto tēlojumu. Savos darbos rakstnieks mākslinieciski paplašina anekdoti, tajā ietverot norobežotu sadzīves ainu. Ezeriņš novelēs ataino dzīvi kā nejaušību pilnu likteņa rotaļu. Intrigas saasināšanai parasti kāds nejaušs vai liktenīgs pārpratums rada krasu pavērsienu ar traģisku izskaņu.
Novelē „Tornis” Ezeriņš parāda, kā Zvanups psiholoģiski izdzīvo visas savas tautas vēsturi. Ja nebūtu šī nejaušā riska situācija, kurā tiek pārbaudīts Zvanupa raksturs, viņš necili nodzīvotu savu vienkāršo darba cilvēka dzīvi. Tomēr Zvanups ir tik stiprs, ka atjauno uzrakstu tornī, kaut arī zina, ka viņam jāiet bojā:
„Nē! Ne mazo pirkstiņu viņš nedrīkstēja vairs pieskart šī augstā torņa klusiem burtiem... Lūk, kā viņi tur gulēja, viegli savas ķieģeļu šķautnes izriezuši! Krama cieti no māla un asinīm.”
Novelē „Burbeka tēva noslēpums” Ezeriņš parāda, kā Burbeka tēvs visu mūžu glabāto noslēpumu nolemj atklāt tiem, kas viņu gandrīz vai dievina.…