Bodlēra darbā „Parīzes splīns” iekļauti mazi dzejoļi prozā. Tie ir mazi stāstiņi par Bodlēram tik aktuālajām tēmām. Autors runā par sievietēm dažādā vecumā un to dažādību vispār, par atstumtību, vientulību, kā īpašu dāvanu, par grēku un tā varu, par cilvēka sūtību un sodību uz zemes.
Visprecīzāk rakstnieka iekšējās izjūtas un zināmā mērā arī dzīvesstāsts izklāstīts pirmajā dialogā „Svešinieks”. Šeit Bodlērs atzīstas, ka viņam šajā pasaulē nekas tā īsti nepieder un vienīgais, kas viņam ir, tas ir viņš pats. Tādēļ arī vienīgais, ko viņš var mīlēt un mīl ir debesis, kuras nozīmē plašumu un dvēseles brīvību, kas Bodlēra dzīvē bija pats svarīgākais.
Sievietes tēls tiek aprakstīts stāstos „Vīlusies veča”, „Atraitnes”, „Puse zemeslodes tavos matos”, „Pulkstenis”.Stāstā „Vīlusies veča” Bodlērs parāda sievieti sev jau ierastajā veidā- parādīt vecas sievietes un maza bērna pretstatus. Veco sievieti autors nosauc par „veču”, kas rada sajūtu, ka autors nicīgi izturas pret vecām sievietēm. Taču tā apgalvot nevar, jo ir jūtama autora līdzi jušana un žēlums pret veco sievieti. Bodlērs ar nolūku savieno vienā stāstā divus tik līdzīgus un, tomēr gluži atšķirīgus tēlus- vecu sievieti un zīdaini. Izmantojot kontrasta principu tiek parādīts nenovēršamais liktenis, kas sagaida mūs visus.…
