Jēdzienu semiotika ir ļoti grūti definēt, jo par šo tēmu īpaši speciālu grāmatu nav, definējumu var izspriest pats, ja ir kāda nojausma par semiotiku un ir lasīta kāda grāmata, kurā ir tas pieminēts. Semiotikas var apzīmēt šādi– tā ir zinātne par zīmēm, zīmju sistēmu, to pielietojumu, kas ietver arī simbolus. Semiotika pētī arī nozīmes rašanos un informācijas nodošanu. Šis definējums ir ļoti īss un lakonisks. Viens no nozīmīgākajiem semiotikas pamatjēdzieniem ir zīme; zīme semiotikā tiek definēta kā jebkas, kas kādam kaut kādā mērā aizstāj kaut ko citu. Cilvēkiem bieži vien pirmā doma, kas asociējas ar vārdu zīme ir ceļa zīme, kroga zīme, zvaigžņu zīme. Tiek domāts un aprobežoti uzskatīts, ka zīmes ir tikai vizuālā skatījumā – kā piemēram gleznas, fotogrāfijas, kā jau iepriekš minēju – ceļa zīmes u.c. Bet nē. Šim vārdam ir daudz dziļāka būtība. Šeit apakšā slēpjas cilvēka iztēle, saprašana un spēja interpretācija, Jo mēs katrs esam individuāls. Tieši tāpēc ir ļoti grūti izšķirt zīmju veidus. Vienīgais, ko var teikt, ka zīmes nav tikai tās, kuras var redzēt, kuras ir vizuālas. Jo arī ķermeņa valoda var būt zīme, kas liecina par kādām emocijām, cilvēka nostāju, garastāvokli. Arī vārdi var būt zīmes, zem kuriem apakšā slēpjas interpretācija, kas pārvērš to par zīmi.
Viens no mūsdienu semiotikas pamat tradīciju aizsācējiem, kas tiek uzskatīts arī par modernās lingvistikas tēvu ir Ferdinands De Sosīrs. Viņš ieteica zīmi uztvert kā priekšstata un akustiskā atveida apvienojumu, jo viņš apgalvoja, ka nevienam vārdam nepiemīt nozīme jau automātiski, tātad vārds ir tikai akustiskais atveids. Nozīmi piešķiram katrs mēs, ar savu prātu un domām. Līdz ar to, starp zīmi un nozīmi nav saistības, to izveidojam mēs. Tieši Sosīrs bija tas, kurš valodas zīmes analizēja divos sīkākos elementos - Pastāv forma (aktuālais vārds vai attēls) un pastāv ideja vai koncepts, kurš atrodas prātā un ar kuru forma tiek asociēta. Sosīrs pirmo elementu definēja kā apzīmētājs (signifier) un otro elementu – apzīmējamais (signified). …
