Semjuels Bekets "Gaidot Godo" analīze

1. Semjuela Beketa lugas „Gaidot Godo” sižets ir vienkāršs. Divi klaidoņi – Estragons un Vladimirs - gaida Godo pie nīkulīga koka. Kamēr viņi gaida šo noslēpumaino personāžu, viņi grauž burkānu, redīsu, vistu kaulus, cenšas iemigt, strīdas un salabst, vairākas reizes pārdomā iespēju pakārties nīkulīgā koka zarā kā arī iespēju šķirties vienam no otra, bet šīs idejas tā arī netiek īstenotas. Lugas gaitā parādās vēl divi personāži – saimnieks Poco un vergs Lakī - , kuri attēlo groteskas ainas. Abu cēlienu noslēgumā ierodas arī mazs zēns, lai paziņotu Estragonam un Vladimiram, ka Godo neieradīsies, bet noteikti būs nākamajā dienā. Sižeta norises periodiski atkārtojas, mainoties dažām niansēm. Tā, piemēram, otrajā cēlienā Poco kļūst akls, Estragonam der zābaki, kuri pirmajā cēlienā neciešami spieda. Īpaša iezīme vērojama otrā cēliena sižetiskajā kāpinājumā, kad visi lugas tēli, izņemot Vladimiru, nespēja atcerēties iepriekšējās dienas notikumus, sākot šaubīties par nodzīvotās dienas un laika esamību. Taču šos abus cēlienus vieno identisks noslēgums:
„ Estragons – Nu tad ejam?
Vladimirs – Ejam. (Viņi nekustas.)
Priekškars.”…