Senās Romas impērijas iekarošanas politika, tās virzieni

Senās Romas pastāvēšanas laiks tika iedalīts vairākos periodos- Valdnieku laikmets (753.-510.g. p.m.ē.), Agrārā republika (510.- 2.gs. 30. gadi p.m.ē.), Vēlā republika( 2.gs 30. gadi p.m.ē.- 30.g. p.m.ē.), kuru nomainīja Ķeizaru laikmets (30. g. p.m.ē.- 476.g.m.ē.). Ķeizaru laikmets sevī ietvēra divus laika posmus: Agro impēriju (30.g. p.m.ē.- 3.gs. beigām m.ē.) un Vēlo impēriju (3. gs. beigas m.ē.- 476.g. m.ē.).. Romieši dzīvoja Oktaviāna Augusta nodibinātā miera eiforijā un neuztvēra nopietni atsevišķus draudus. Romas impērijas teritorija bija pārāk liela un tai neizdevās nodrošināt pietiekamu aizsardzību. Biežās imperatoru maiņas noveda pie lielas nestabilitātes valstī. Tā sašķēlās Rietumromā un Austrumromā. Rietumroma gāja bojā, bet Austrumroma pastāvēja vēl gandrīz tūkstoš gadus ( līdz 1453. gadam) kā Bizantijas impērija.