Simulācija un simulakri filmā "Sapņu māja"

Simulācijas modeļus mēs izmantojam mūsu ikdienas dzīvē, bet tik tā un šis koncepts mums ir svešs. Piemēram, laika ziņu diktori katru dienu mums rāda laika apstākļu sistēmu simulāciju, kur mēs redzam laika apstākļu kustības dažādās dienās. Daudziem no mums ir spēļu konsoles, kas simulē dažāda veida aktivitātes, dodot mums iespēju pārbaudīt savas prasmes sacīkšu braukšanā, šaušanā un citos piedzīvojumos. Simulācijas nav datorizētas, tās balstās uz fiziskās pasaules simulācijām. Simulācija var tikt izmantota, lai saprastu un uzlabotu īsto pasauli. Par piemēru šai tēmai izvēlējos režisora Džima Šeridana (Jim Sheridan) 2011.gadā auditorijas vērtējumam nodoto filmu „Sapņu māja”(Dream house). Kuras stāsts ir par kādu Ņujorkas uzņēmēju, kurš kopā ar savu ģimeni (sievu un divām meitām) pārceļās uz dzīvi provinces pilsētiņā. Taču drīz galvenais varonis uzzina, ka šajā mājā tika noslepkavota sieviete un viņas bērni. Šajā slepkavībā vainojams viņas pašas vīrs, kura vaina tā arī līdz galam nav pierādīta un viņš vēl joprojām staigā uz brīvām kājām. Filma mūs ievada notikumā, kas jau ir noticis un vairs neatkārtosies, parādot enerģiju, ko rada simulakrs, nevis īstenību, jo realitātei nebūs iespēja īstenoties.