Eseja “Sirdsapziņas bruņinieki”.
Šo eseju par 1944. gada 17. martā izveidoto Latvijas Centrālās Padomes (LCP) memorandu un tā parakstītājiem es vēlos sākt ar Leonīda Breikša dzejoli “Himna”, kas veltīts mūsu dzimtenei – Latvijai. Leonīds Breikšs atdeva savu dzīvību, būdams Latvijas patriots un uzticīgs idejai par Latviju bez citu kundzības. Dzejoļa patriotiskajā noskaņā vēlos pavēstīt, cik nozīmīgu darbu Latvijas vēsturē atstājuši tie bezbailīgie LCP biedri, kas parakstīja dokumentu.
Nežēlīgs bija okupācijas laiks un 2. pasaules kara gadi Latvijā. Tie izdzēsa daudzas nevainīgu cilvēku dzīvības, kas paceltu galvu spītēja varas spiedienam, aizstāvēja savu pārliecību un nepakļāvās nežēlīgajiem pārmaiņu vējiem. LCP paveica bezgala nozīmīgu darbu, izveidojot memorandu, kurā pieprasīja Latvijas brīvības atjaunošanu un tiesības uz savu neatkarību. Padomes locekļi bija cilvēki, kas pastāvēja par savu viedokli, prata to aizstāvēt un neļāvās okupācijas varai viņus spēji apklusināt. Es uzskatu, ka sabiedrībai būtu jāpievērš lielāku uzmanību okupācijas gadiem Latvijā, jo tautas vidū valda maldīgs uzskats, ka visi bija iebiedēti un neaizstāvēja savas zaudētās tiesības. Kara laikā latvieši bija vienoti klusā sadarbībā un atbalstā, kuru ierobežoja okupācijas nežēlīgā roka.