Sirdsskaidrības ideja Jāņa Poruka stāstos un Kārļa Skalbes pasakās

Mīlestības pilni – tā vēl varētu raksturot sirdsskaidrus cilvēkus, jo tik maz cilvēku ir, kuri ar visiem spēkiem cenšas nokļūt otra sirdī un nozvejot pērles: “Krāj viņas vienu pie otras, un tu reiz sapratīsi, cik liels un brīnišķīgs ir cilvēks, cik neizsmeļams esi tu pats, cik dziļi un neizsmeļami ir tavi līdzcilvēki.” Mīlēt - nozīmē arī būt patiesam gan pret sevi, gan pret citiem. J. Poruka darbus caurvij doma, ka mīlēt nozīmē mirt, jo tās daiļumu spēj glāb tikt nāve, un ir patiešām jāuzdrošinās, jābūt nesavtīgam un patiesam, lai upurētu sevi kaut kam tik daiļam: “Zini, Anniņ, es neesmu nekas cits kā pērļu zvejnieks, kurš šos bezgalīgos pasaules dziļumos nolaidies lai sazvejotu sevim tik daudz pērļu, ka varētu sevim nopirkties tiesības citā pasaulē dzīvot. [..] Es esmu mīlējis, esmu tik daudz pērļus atradis, ka varu atgriezties turp, iz kurienes mēs visi esam izgājuši – uz dievību.”
Vai arī mūsdienās ir sirdsskaidri cilvēki? Dažkārt šķiet, ka tādi cilvēki mūsdienu sabiedrībā nespētu izdzīvot, jo citu mantkārība vai savtīgums viņus nomāktu, taču tur slēpjas tas skaistums! Viņiem sirdis ir tik tīras un bez melnumiņa, ka labestību un piedotspēju nevar tā vienkārši nomākt. Sirdsšķīsti cilvēki ir dzīvojuši visos laikos, arī tagad, viņi silda sirds citiem cilvēkiem, vairo mīlestību un atgādina, ka pasaulē nav nekā skaistāka par piedošanu un patiesību.
…