Skats no Gaiziņkalna uz Olimpu

Balts stārķis- tas esmu es- latvietis. Pirms lidoju prom tālas zemes izlūkot, meklējot labākas mājas, ierados Bērzaines ciemā, kur varenais un staltais Gaiziņkalns paver man iespaidīgu un krāšņu skatu pāri Vidzemes priežu un bērzu galotnēm, pāri upju un ezeru zilajiem spoguļiem, pāri Latvijas un Eiropas kultūrām. Drīz jau rudens, tad arī ziema pieteiks sevi, un es došos ceļā. Varbūt kā latviešu nacionālais putns esmu gļēvs, pamezdams savu tautu ik reizi, kad iestājas aukstums un sals. Es aizceļoju uz siltajām zemēm, uzkrāju spēkus kaulos, izbaudu karsto sauli un tad atgriežos atpakaļ, Es sevi nenosodu, neesmu tāds viens. Mēs- balti, graciozi stārķi- latvieši- bariem laižamies uz svešām zemēm ar cerību, ka tur mūs uzskatīs par savējiem. Reizēm tiešām pierodam, gribas palikt ilgāk, bet beigu beigās vienmēr atriežamies.
Es prātoju, vai pēc manas- stārķa- dabas var spriest par latvieti? Vai latvieša daba un nacionālā pašapziņa ir tāda pati kā man? Raugos krāšņajā ainavā kā gleznā. Takai šķiet, ik gadu mainās krāsas, toņi, bet audekls un rāmis paliek tas pats. Tāpat ir ar latviešu kultūru. Laiki un tautas elki mainās, ieceļo cittautieši ar savu kultūras un paražu bagāžu, dalās tajā arī ar mums- latviešiem. Mēs daudz ko pieņemama, daudz ko atgrūžam, bet savas tautas nacionālās vērtības nemainām. Apceļojot daudzas zemes ar skatu no augšas esmu ievērojis to, ka latvieši ar savu kultūru lepojas.
…