Vēsture ir pierādījusi, cik ļoti var mainīties pasaules izpratne sabiedrības attīstības gaitā, jo mainās ne tikai cilvēku vērtību sistēma un domāšana, bet arī iespējas izzināt pasauli, tādējādi iegūstot tik vērtīgo informāciju, kas palīdzētu izprast mums būtiskus eksistenciālus, tajā skaitā sociālus jautājumus. Mainoties sabiedrībai un sociālajai kārtībai, izmaiņas ieviešas arī sociālās pētniecības nozarē, kā rezultātā rodas nepieciešamība pēc jauna sistēmas skaidrojuma un analīzes, lai tas apmierinātu pastāvošā sociuma kopīgo domu.
Nav noslēpums, ka zinātnieki nereti noraida filosofijas lomu tās attīstībā, tomēr nevar noliegt, ka tās viena otru papildina. Zinātniskā izpēte pārsvarā strādā, izejot no pieejamajiem resursiem, tiem piemērojot empīriskas pētniecības metodes, tomēr tieši tas zinātni ierobežo. Filosofija, piedāvājot dažādu teoriju analīzi un prognozes, strādā spekulatīvā līmenī. Tas attiecas arī uz socioloģijas un filosofijas kopdarbu. Ļoti svarīga sociālo perspektīvu daļa socioloģijā ir empīriskā disciplīna. Empīriskā metode pieprasa zināšanas, kas beigās tiks balstīta uz rūpīgiem un sistemātiskiem vērojumiem, spekulatīvus iepriekšpieņēmumus atstājot otrā plānā.
Iespējams, kāds vēlēsies diskutēt par filosofijas nozīmi socioloģijas sfērā, taču nevar noliegt, ka daži no pasaules zināmākajiem socioloģisko teoriju aizsācējiem bija tieši filosofi. Viens no tādiem – Maks Vēbers – filosofs, neapstrīdams pasaules socioloģijas klasiķis, enciklopēdiski izglītots zinātnieks, politisks un sabiedrisks darbinieks.…