Cilvēks nedzīvo pasaulē viens pats, bet gan kopā ar citiem līdzcilvēkiem. Kopējā darbā, sadzīvē, sarunās notiek apmaiņa ar informāciju, idejām, emocionālo pieredzi, tiek salīdzināti vērtējumi un izkopta prasme rīkoties saskaņoti. Jau senie grieķi uzskatīja, ka cilvēks ir “sabiedrisks dzīvnieks”. Cilvēka dzīvei stabilitāti piešķir tas, ka viņa domai ir rezonanse citos cilvēkos, ka viņa darbība kādam ir vajadzīga.
Cilvēka savstarpējās attiecības sabiedrībā, to dažādos veidus un raksturīgās parādības pēta socioloģija, sociālpsiholoģija, sociālā ģeogrāfija u.c. Mūsu pasaulē ir ne tikai 6 miljardu atsevišķu indivīdu, bet tāpat 200 nacionāli valstiskas izglītības, 4 miljardu kopienu dažādos apdzīvotos punktos, 20 miljoni ekonomisku organizāciju un simtiem miljonu citu formālu un neformālu grupu.
Sociālās grupas izveidi nosaka bioloģiskie faktori un kultūrvēsturiskās sabiedrības attīstība. Jebkuras sociālās grupas veidošanās pamatā ir kāda kopīga iezīme, kopīgas intereses, kas to atšķir no pārējiem.
Saistībā ar iedzīvotāju struktūru var izdalīt divas lielas sociālās grupas – vīriešos un sievietēs. Attīstītās valstīs ir lielākas sieviešu īpatsvars, ekonomiski vājākas valstīs ar zemāku veselības aizsardzības līmeni, arī musulmaņu zemēs vērojama vīriešu skaitlisks pārsvars.…