Sokrats mācību izplatīšanās grieķu valstīs, arī Atēnās, izraisīja ne tikai materiālistu, bet arī objektīvo ideālistu pretestību. Pirmais ievērojamākais domātājs, kas veicināja objektīvā ideālisma mācību izveidošanos bija atēnietis Sokrats (469. vai 470. – 399. g.p.m.ē).
Sokrats ir tēlnieka un vecmātes dēls, arī pats pēc profesijas tēlnieks. Viņš dzīvo laikā, kad iezīmējas grieķu natūrfilozofijas krīze. Drukns, lielu galvu, uzrautu degunu, ģērbies rupjās drēbēs un basām kājām, viņš jauniešu bara pavadīts staigāja pa Atēnām polemizējot ar sofistiem. Dažkārt ejot pa ielu viņš pēkšņi apstājās un stāvēja vairākas stundas, pēc brīža, kā pamodies no dziļa miega, viņš pavērās apkārt un turpināja ceļu.
Peloponēsas kara priekšvakarā Atēnās klāstot savu filozofisko mācību viņš drīz vien bija sapulcinājis ap sevi daudz skolnieku, kuru lielākā daļa izrādījās Atēnu vergturu demokrātijas ienaidnieki.
Sokrats vairāk par visu mīlēja runāt. Viņš runā uz ielas un tirgus laukumā. Viņš iegriežas krogos un amatnieku darbnīcās…Viņš ir gatavs runāt, pārliecināt par savu patiesību katru, kas vien ir gatavs viņā klausīties. Bieži viņa klausītāju svītā ir pazīstamu aristokrātisku dzimtu jaunās paaudzes pārstāvji.
Būdams sofistu laikabiedrs, Sokrats lietoja dažus viņu paņēmienus: savu mācību viņš izklāstīja kā disputu vai pārrunas, kam jānoskaidro jautājums; viņa filozofijai piemīt daži skepticisma elementi, taču tajā pašā laikā viņš vērsās pret sofistiem.
…
