Neskatoties uz to, ka spogulis, kādu to zinām šobrīd, ir salīdzinoši nesens izgudrojums, tas kā zīme izmantots jau sen – gan sengrieķu mītos, gan austumu kultūru tekstos. Rakstītajos avotos rodamas ziņas par noslīpētām obsidiāna virsmām, kurās spogulējās Ķīnas un Centrālās Amerikas iedzīvotāji. Acteku dieva Teskatlipokas vārds tulkojumā nozīmē ‘dūmojošais spogulis”, Vidusjūras zemju iemītnieki savu attēlu pētīja pulētos bronzas un sudraba diskos.
Mūsdienās pazīstamo spoguļu izgatavošana aizsākās Venēcijā, kur meistari apguva prasmi stiklu pārklāt ar sudrabu, iegūstot atsatrojošu virsmu. Venēcija kā vieta ir ideāla spoguļu asociācijai, jo pati pilsēta spoguļojas ūdeņos un kanālos, tāpēc liekas likumsakarīgi, ka Venēcija ir gludā kristāla spoguļa dzimtene. No 12. līdz 16.gadsimtam Murano meistari nokļuva līdz tehnoloģiskajam stikla ražošanas apvērsumam – viņi ieguva caurspīdīgu un bezkrāsainu stiklu, kas ir augstākā stikla kvalitāte līdz pat šodienai. Šajos laikos un arī mazliet vēlāk spoguļi bija izcili dārgi, to izgatavošanas tehnoloģija tika turēta slepenībā, padarot šos priekšmetus par īpaši izciliem un līdz ar to arī nepieejamiem un noslēpumainiem. Vēsturiski šajā laikā ļoti populāras ir mistiskās darbības, alķīmija, tāpēc arī spogulis kļūst par dažādu rituālu darbību priekšmetu un simbolu: spogulis, kā iespēja ieskatīties nākotnē, redzēt citas vietas un notikumus, runājošie spoguļi.
Arī 21.gadsimtā, neskaitot tā utilitāro pielietojumu, spoguļu vērtība nav mazinājusies. Spogulis, saglabājot savu nemainīgo īpašību – atstarot, ir augsto tehnoloģiju arsenālā. To skatām uz debesskrāpju fasādēm, lāzertehnoloģijā, teleskopos.
Un tomēr – neskatoties uz to, ka spogulis, kā priekšmets ir kļuvis pierasts un izprotams, nav zudusi tā simboliskā nozīme.
Vārds „spogulis” bieži tiek izmantots kā personifikācija precīzam attēlojumam; „atspoguļot notikumus”, „laikmeta spogulis”u.c. , tomēr vēl biežāk to lietojam, lai simboliski izteiktu sakarības: „dzīves spogulis”, „bērni, savu vecāku spogulis”, u.tml.
Spogulis tāpat kā domāšana attēlo un atspoguļo, tas simbolizē pašizziņu, apziņu, kā arī patiesību un skaidrību. Tas ir arī radīšanas simbols, jo „atspoguļo” dievišķo prātu. Metaforiskā nozīmē bieži runā par acīm vai seju kā dvēseles spoguli.…
