Starpkaru posma diktatūras: fašisms, nacisms, staļinisms. Indivīds pret sistēmu. Politiskā terora fenomens

Bērni, audzināti turēt mēli aiz zobiem, tādi arī izauga – iebiedēti, neprotot izteikt savu viedokli, dzīvojot bailēs pateikt ko nepareizu. Runāt drīkstēja tikai par kādām nenozīmīgām lietām. Cilvēki neuzticējās viens otram, jebkurš varēja būt nodevējs, pat tuvākais draugs vai radinieks. Lai gan viņi zināja, ka aresti ir nepamatoti, viņi tomēr baidījās ko iebilst un uz apcietināto raudzījās pārmetoši, tomēr uztverot viņu un visus viņa radus kā „tautas ienaidniekus”. Bailes izplatījās sabiedrībā, kura kļuva arvien sašķeltāka, katrs cīnījās par savu dzīvību. Sievas šķīra laulību ar apcietinātajiem vīriem, bērni skolās tika audzināti tā, lai neatbalstītu savus vecākus, kuri tika arestēti. Bailes sabiedrībai atņēma jebkādu cerību uz taisnīgu dzīvi.
Lasot šīs atmiņas no Hitlera un Staļina režīma laika, nākas arvien vairāk novērtēt to dzīvi, kas ir dota pašam. Ja salīdzina, kādām šausmām nācās iet cauri toreizējās Vācijas un Krievijas iedzīvotājiem, tad problēmas, kādas ir mūsu valstī, šķiet nieks. Cilvēki nedrīkstēja paust savu viedokli, viņi bija pakļauti augstākajai varai, viņu prāti un domāšana tika izmainīta pret viņu gribu. Iespējams, ka šie divi vīri ir vainīgi arī pie tā, ka mūsdienās sabiedrībai, kura bijusi iesaistīta šajā terorā, ir grūti uzticēties cits citam, raugoties uz visu ar aizdomām.
…