Katru skolas dienu viņai vajadzēja iet no vienas Aizkraukles puses uz otru lai tikai tiktu uz skolu. Tie bija apmēram divi kilometri. Takā viņai gandrīz vai kā nebija draugu viņa katru dienu pēc skolas gāju uz mūzikas skolu vai uz basketbola treniņiem. Tad kādu dienu skolā daži sāka ar viņu runāt un tie daži bija tie kuriem viņa visvairāk nepatika. Es biju šokēta un nesapratu kas notiek, bet pieņēmu to, ka tas viss gāja uz labāko. Pēc dažām dienām runājot ar viņiem, viņa viņiem sāka uzticēties, tāpēc viņa viņiem daudz ko stāstīja par sevi un citiem. Bija piektdiena un atnākot uz skolu viņa ar viņiem sasveicinājās, bet viņi neatbildēja. Viņa pie sevis nodomāja kas notika un tad viņa saprata to, ka viss ko viņi gribēja bija uzzināt kaut ko par viņu un tad stāstīt to citiem. Viņa bija bēdīga un dusmīga vienā tajā pašā laikā, bet neko jau vairs nevarēja izdarīt. …