”Straumēni” – cilvēka un dabas harmoniskas vienotības grāmata

Man šķiet, ka labāku dienu, kā šodienu, lai rakstītu pārdomas par Edvarta Virzas darbu ‘’Straumēni’’, nevar atrast. Ārā ir ņiprs sals, kurš atgādina, iekniebjot kāju pirkstos un degunā, beidzot ir balts un gaišs, turklāt saulīte aicina izlīst no siltā mājokļa un doties izbaudīt ziemas priekus tur, dabā. Valda harmonija, un ir visīstākā idille – gluži tāpat, kā ‘’Straumēnos’’. Nenoliegšu, ka pat šī mierpilnā harmonija ir nogurdinoša un apnīkoša, tāpēc šis darbs noteikti bija ‘’cietais riekstiņš’’. Vienubrīd pat piezvanīju draugam un pajautāju:,, Kā tu vari palasīt ‘’Straumēnus”? Tur tak nekas nenotiek!’’ Un mans uzticamais draugs man atbildēja, lai es iztēlojos, ka tiek stāstīts par manām lauku mājām. Tā nu esi arī darīju!
Es varu droši apgalvot, ka ‘’Straumēnu’’ mājas ir manas mammas sapnis. Viensēta, kas čum un mudž no rosības, jo apkārt skraida kā lopi, tā bērni. Visi kaut kur čubinās, kaut ko dara, taču, kad laiks pusdienām, tad sasēžas pie lielā saimes galda un uz brīdi atvelk elpu. Es domāju, ka tāpēc arī vecāki nopirka mūsu lauku mājas ‘’Drākanberķus’’, lai vismaz vecumdienās varētu izbaudīt to burvību un mieru, ko var iegūt tikai dzīvojot laukos. Un es ceru, ka mani bērni, lasot šo darbu, varēs to vizualizēt un izdzīvot tieši šajā sētā, jo es savus ‘’Straumēnus’’ izdzīvoju caur manām bērnības atmiņām, kuras tapa ,,Dzintaros’’ – vēl aizvien mīļākajā vietā uz zemes.…