Ilgi domāju par ko uzrakstīt, lai tās būtu aktuāli šodienai. Lai būtu iespēja runāt par kaut ko tādu, ko droši zinu. Godīgi sakot, politika mani vispār maz interesē. Protams, interesē kas notiek apkārt. Bet tas ir vienkārši mans personīgais novērojums. Internetā bieži lasu kaut ko jaunu, kaut kādas ziņas, lasītāju domas par notikušo. Viss nonāk pie tā, ka cilvēki vienkārši netic ne sev, ne vienam. Kaut kur bija sadzirdama ļoti vērtīga atziņa, kura, manuprāt, jāievēro visas pasaules iedzīvotājiem - valsts dzīve nav atkarīga no ministru, partiju un prezidentu lēmumiem. Tā balstās uz pašu tautu, kurai jānosaka mērķi, pēc kuriem sniegties. Tas cik aktīva ir pati tauta šo mērķu īstenošanā, noteiks arī tautas labklājību. Manuprāt, mūsdienās cilvēku attieksme pret notikušo ir pārāk pasīva. Kaut gan ir pagājuši jau 18 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, iedzīvotāji no padomju režīma atgūstas ļoti lēni. Izplatītākie viedokļi par mūsdienu politiku ir visai negatīvi – cilvēki neuzticas politiķiem, jo viņu aprindās valdot korumpētība, liela daļa sabiedrības uzskata, ka ar savu darbību nekādi nevar ietekmēt politiskos procesus. Tāpat sevi nekad neattaisno tādi cēlie lozungi kā tiesiskums, demokrātija un cīņa pret korupciju. Politiskajā dzīvē trūkst godīgums, atbildība, prasmes. Izteiciens, kas trāpīgi raksturo latviešu ironisko attieksmi par Latvijas politiku saka: „Divu latviešu raksturīga īpašība ir ne tikai dibināt trīs partijas, bet arī lamāt valdību. Jo valdība, partijas, politiskā elite ir pie visa vainīga – gan pie tā, ka kaimiņam ir lielāka māja, gan pie tā, ka pie lielveikala nav
kur nolikt auto.”
Tikpat skaidri būtu jāpasaka, ka šobrīd valdība nav spējusi sagatavot nekādas pienācīgas strukturālās reformas, un straujo samazinājumu rezultātā būtu svarīgi vismaz kaut ko nesačakarēt ar ilglaicīgām sekām, piemēram, nogriežot finansējumu pašvaldību mākslas un sporta skolām, vai piecgadīgo un sešgadīgo apmācībai.…