Stils kā zīmīga prakse
Mūsdienās tradicionālā subkultūra semiotika nenodrošina informāciju par iekļaušanos vai neiekļaušanos subkultūrā, jo pastāv subkultūru mijiedarbība, vai gluži otrādi -0 dalīšanās, kas rada zināmu jucekli. Tagad lielāka uzmanība tiek pievērsta runas veidam, izteicieniem, kas kalpo kā subkultūras parole. Ar valodas palīdzību tiek veidotas arī subordinētās grupas. Galvenā zīmīgās prakses ideja slēpjas tajā, ka tā mums palīdz domāt daudz kompleksākā un advancētākā veidā ne tikai par kultūras grupām, bet arī par subkultūru stilu.
Subkultūru galvenais uzdevums ir veidot un noturēt savu savienību, radīt vienotību un nemitīgi ieguldīt, lai tā noturētos. Piemēram, runājot par pieredzi un valodas īpatnībām,. Ir subkultūras, kurām nav nepieciešams īpaši pie tā piestrādāt, jo par viņiem „pastāsta” spilgtās stila jeb ārējās zīmes; piemēram, pankiem jau viņu ārējais izskats „runā” par viņu esamību un ideoloģiju. Protams, arī subkultūras iekšienē pastāv atšķirības starp indivīdiem, taču viņiem jārod kopēja valoda, lai subkultūra varētu pastāvēt. Un tas ir stils, kas padara šos indivīdus par intrigu, „neatklātiem dziļajiem ūdeņiem”...subkultūru, kurai piemīt savas idejas, vērtības, dzīves uzskats un stils!
…