Ievads
Šajā darbā apskatīšu tēmu „Suicīda un sabiedrības savstarpējā ietekme”. Temats ir svarīgs un aktuāls, jo statistikas dati Latvijā un pasaulē parāda to, ka apmēram 8% Latvijas iedzīvotāju dzīves laikā domājuši par pašnāvību, bet vidēji 2% valsts iedzīvotāju pašnāvību mēģina izdarīt. Pašnāvība Latvijā ir biežākais ārējās nāves cēlonis. . Pret sevi vērstas vardarbības rezultātā Latvijā iet bojā vairāk cilvēku nekā ceļu satiksmes negadījumos. Tāpat ES (Eiropas Savienībā) ik gadu tiek konstatēts ap 58 000 pašnāvību.
Taču galvenais, kādēļ veicu šo darbu - pēdējā laikā tam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, jo laika gaitā pierādījies, ka šo problēmu var laikus identificēt un risināt. Vēl viens temata aktualitātes iemesls ir tas, ka pēdējā laikā pašnāvības izdara gados ļoti jauni cilvēki un cilvēki ar normālu psihiskās veselības stāvokli, kā arī tas, ka ar savu suicidālo uzvedību viņi ietekmē sev apkārt esošos – sabiedrību.
Šim darbam ir salīdzinošs raksturs, tāpēc tiks apskatītas šīs tēmas interpretācijas dažādos avotos.
Pašnāvību pašu nevar uzskatīt par problēmu, drīzāk tas ir neadekvāts problēmas risinājums. Tāpēc darba gaitā centīšos apskatīt šo problēmu no dažādiem aspektiem, lai saprastu, kā šī problēma ir radusies, kā to ietekmē sabiedrība, un kā tā ietekmē sabiedrību. Kopumā šajā darbā apskatīšu dažādu autoru un publikāciju viedokļus un galvenās atziņas par šo tēmu diezgan koncentrētā formā-pārskata veidā.
Pašnāvību teorētiskie aspekti
Visai populāra ir kļuvusi viena no rietumu modernās socioloģijas dibinātājiem – Emila Dirkheima pašnāvību teorētiskā koncepcija, kuru viņš izveidojis izmantodams empīriskos pašnāvību pētījumus. Viņš pašnāvības izskaidro ar sociāliem cēloņiem – ar indivīdu savstarpējo sociālo saišu satrūkšanu. Viņš uzsvēra, ka tikai bezprātīgā situācijā cilvēks ir spējīgs iznīcināt savu dzīvību, bet visi pašnāvnieki – garīgi slimi cilvēki, Kā arī viņš uzskatīja, ka pašnāvības mēģinājums nedrīkst būt sodāms.
Sociologs visas pašnāvības iedalīja 4 grupās:
• egoistiskās pašnāvības – to pamatā ir indivīda un vēl sabiedrības savstarpējo saišu pārtrūkšana. Indivīds jūtas vientuļš, jo ir izolēts no citiem; Egoisms šajā gadījumā ir izraisošais iemesls, nevis veicinošais faktors. Tāpat viņš uzsver, ka sievietes izolētu dzīvi var panest daudz vieglāk nekā vīrieši, tāpēc viņas ir mazāk pakļautas šim suicīda veidam, jo viņas ir mazāk impregnētas pret sabiedriskumu.
• altruistiskās pašnāvības – indivīda personiskās intereses ir kolektīva nomāktas, viņš nejūtas kā patstāvīga vienība; Piemēram goti ticēja, ka tie, kas mirst dabīgā nāvē ir nolemti mūžam nīkuļot alās kopā ar ļauniem neradījumiem. Lai gan pašnāvība ir primitīva cilvēka rīcība, tā tomēr var liecināt par cilvēka rakstura iezīmēm. Visus faktus par iepriekšminēto var ievietot vienā no sekojošām kategorijām
1. Vīriešu, kuri ir vecāka gadagājuma vai slimības pārņemti pašnāvības
2. Sieviešu, kurām miruši vīri, pašnāvības
3. Pašnāvības sekojot mājinieku vai vadītāju piemēram, kuri to jau izdarījuši.
Autors atzīst, ka jebkurā suicīda gadījumā cilvēks ir izdarījis pašnāvību nevis tāpēc, ka viņš pieņemtu to par labāko variantu, bet tāpēc, ka tieši otrādi-tas ir viņa pienākums.
…
