"Tautas gars, ja tas reiz mostas, tāpat nav valdāms kā dabas spēki" (G.Merķelis)

Pats esmu piedzīvojis, kā, Mežaparka estrādē skanot Raiņa un Ausekļa dziesmām „Saule, Pērkons, Daugava” un „Gaismas pils”, tautas gars it kā paralizē tavu ķermeni, un viss, ko tu dzirdi un jūti, ir tava balss, kas kopā ar vēl 12 000 balsu rezonē un rada tādu vibrācijas vilni, kura enerģija spēcina un dziedē kā klausītājus, tā arī pašus dziedātājus. Šādos mirkļos es apzinos tautas gara vienojošo burvību, kas satur mūs kā vienotu un nesatricināmu spēku. Mana cerība vien tā, ka šis vienojošais spēks mums dotu ne tikai iespēju izturēt, bet arī mainīt.
Tautas gars, zemapziņa reprezentē visu bijušo, kas liek mainīt tagadējo. Ja latvietis nebūtu bijis nebrīvs, viņš nezinātu, kas ir brīvība. Latvietis dzima no nebrīves. Balta bija baltu tauta, latvietis ir baltu pēctecis, dzimis no nebrīves. No nebrīves dzima pašapziņa, caur literatūru, rakstību latvietis apzinājās, ka nav viens. Viņš redzēja, kā pret netaisnību cīnās citviet pasaulē, un darīja to pats savā pasaulē, ko sauc par Latviju. Visbeidzot tautas gars dzīvo caur mūsu valsts un saulgriežu svētkiem, mūsdienās tieši šajos brīžos tas izpaužas visspēcīgāk. Mana cerība ir tā, ka latvieši mīlēs un kops savu zemi, kā to dara zemnieks savā sētā, ka tautas gars dzīvos caur mūsu dzīvesprieku un caur mūsu gribasspēku mainīt un uzlabot, un attīstīt. Savu valsti. Savu garu. Šodienu un rītdienu. Es gribu, lai tā tas būtu.
…