Pirmā asociācija, kas rodas dzirdot vārdu kopu – ‘’teksta analīze’’, liek domāt par literatūras teoriju. Kas gan īsti ir literatūras teorija un kādos aspektos tā tiek skatīta:
‘’Literatūras teorija ir nevis no realitātes atrauts ideju kopums, bet institucionalizēts spēks. Teorija lasītāju un rakstnieku kopienās eksistē kā diskursīva prakse, kas nesaraujami saistīta ar izglītības un kultūras iestādēm. Trīs teorētiskie modi, kuru ietekme kopš 60.gadiem bijusi visspēcīgākā, ir plašas pārdomas par valodu, reprezentāciju un kritiskas domas kategorijas, ar ko nodarbojās dekonstrukcija un psihoanalīze; dzimtes un seksualitātes lomas analīze ikviena literatūras un kritikas aspektā, kam vispirms pievērsās feminisms un pēc tam dzimtes studijas un zilo teorija; un vēsturiski orientētu kultūrkritikas virzienu parādīšanās (jaunais vēsturiskums, postkoloniālā teorija), kas pēta plašu diskursīvo prakšu loku, kas saistītas ar daudziem jēdzieniem un parādībām (ķermeni, ģimeni, rasi utt.), par kurām agrāk nedomāja kā vēsturiskām’’. Mēs varam saprast, ka viss, kas mums ir apkārt ir mainīgs, attīstās blakus citiem notikumiem, respektīvi, savā starpā mijiedarbojas.
Atskatoties uz skolā pavadītajiem gadiem, īpaša nozīme literatūras stundās tika veltīta teksta literārajai analīzei. Viens no svarīgākajiem aspektiem bija autora loma šajā darbā, kā arī, protams, parādās jēdziens ‘’literātums’’. Ko gan šis vārds sevī ietver? - ‘’Krievu formālisms 20.gs. sākumā uzsver, ka kritiķiem vajadzētu nodarboties ar literatūras ‘’literātumu’’ – ar verbālajām stratēģijām, kas padara to literāru, ar valodas pašizcelšanos un tā radītā pārdzīvojuma ‘’atsvešināšanu’’. Pievēršot uzmanību nevis autoriem, bet verbālajiem ‘’paņēmieniem’’, viņi pasludināja, ka ‘’paņēmiens ir vienīgais literārais varonis’’. Mums jājautā nevis ‘’ko autors šai vietā saka?’’, bet gan ‘’kas šeit notiek ar sonetu?’’ vai ‘’kas piemeklē romānu šajā Dikensa grāmatā?’’.
Kāda ir īsti tad autora nozīme analizējot tekstu?
…
