Trimdā izlolotās latviskās izglītības un pedagoģijas vērtības

Otrā pasaules kara beigās svešatnē dodas ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju. Rietumos bēgļu gaitās paliek ap 175 000 Latvijas pilsoņu, vidū vairāk nekā 3000 skolotāju. Visai grūtajos apstākļos latviešu bēgļi par galveno uzdevumu izvirza bērnu un pieaugušo izglītību, skolu un kultūras iestāžu iekārtošanu, mācību līdzekļu sagādi un izstrādi, skolotāju sagatavošanu un viņu darba organizāciju. 1945. gada vasaras sākumā bēgļu nometnēs tiek atvērti bērnudārzi, pamatskolas un ģimnāzijas. Daudzviet, tāpat kā dzimtenē, norit bērnu svētki. Labi skolotāji, dažādu amatu pratēji un mākslas pazinēji nometnē vada visdažādākos kursus. Šie kursi ir pamats profesionālo skolu izveidei. Tika nodibinātas divas bēgļu universitātes, kuras uzskatīja par dzimtenes augstskolu darba turpinātājām trimdā. Par spīti grūtajiem pēckara gadiem, savu pienākumu latviešu skola svešatnē pilda godam. Latviešu skolas emigrācijā kļūst par savdabīgu brīnumu tā laika trauksmainajā pasaulē. Skolas uzdevums bija, lai bērni svešatnē neaizmirstu savu dzimteni un tās tradīcijas, kā arī saglabāt nacionālās kultūras vērtības un mātes valodu. Lielu kultūrizglītības darbu paveic Latviešu centrālā padome (LCP). Tika organizētas pēcpusdienas skolas. Kopš 1952. gada Rietumvācijā LCP mācības izsludina par obligātām. Papildskolās tiek pasniegti priekšmeti, kuri saistīti ar Latviju. Vērība tiek vērsta arī uz tikumisko audzināšanu. Jaunieši tika audzināti patriotiskā garā, tika aicināti kopt un sargāt dzimto valodu, kā arī tradīcijas.