Dekarts uzsver domu, ka ķermeņa, zemes, saules un citas ārējas lietas ir mazāk drošas nekā Dieva un dvēseles eksistence, jo pat, ja mēs nešaubāmies par to eksistenci, tomēr, runājot par metafizisku drošību, ir nesaprātīgi noliegt, ka tajās nav pietiekama pamata, lai kāds būtu pilnīgi pārliecināts, jo jāņem vērā, ka cilvēks ir spējīgs iztēloties (sapņot), piemēram, ka ķermenis ir cits vai zvaigznes ir citas.
Pamats likumam, ka skaidrām un noteiktām idejām jābūt patiesām, ir tāds, ka Dievs ir jeb pastāv, Viņš ir pilnīga būtne un viss, kas ir mūsos, nāk no Viņa. Dekarts uzskata, ka cilvēki ir nepilnīgi un tādējādi tiem rodas neskaidras idejas, un pēc viņa domām, maldīgi ir teikt, ka no Dieva var izriet maldīgas idejas, jo viņš ir pilnīgs, tāpēc arī tā idejas ir pilnīgas. Dekarts akcentē arī to, ka, ja sapnī rodas skaidras un noteiktas idejas, tad tās var pieņemt par patiesām.
Visbeidzot jānorāda, ka maņu uztvērumus, prāta idejas un sapņus mēs varam uzskatīt par pamatotiem, ja tiem ir pamats patiesībā, jo Dievs, kas ir pilnīgs, neieliks mūsos tos bez patiesības. Domas sapnī nav tik skaidras un noteiktas kā domas nomodā, arī visas domas nomodā nevar būt patiesas, jo mēs neesam pilnīgi. To, kas ir domās no patiesības, būs ne tikai sapnī, bet arī domās nomodā.
…