Kaut kas ļoti līdzīgs uzmanības noturībai ir: „Uzmanības koncentrācija- spēja saglabāt koncentrēšanos uz uzmanības objektu, ja pastāv novirzošie faktori.” [1], bet šeit ir jāņem vērā šie te novirzošie faktori, taču ir arī mazliet savādāks skaidrojums: „...par uzmanības koncentrēšanu mēdz dēvēt aktīvu pretdarbību tās izkliedēšanai, dekoncentrēšanai.” [4] Tātad tā ir , piemēram, ļoti aktīva klausīšanās, ja blakus ir daudz citu interesējošu faktoru.
„Uzmanības sadalīšana- spēja virzīt un koncentrēt psihisko aktivitāti vienlaikus uz vairākiem neatkarīgiem objektiem, to pazīmēm vai uzdevumiem.” [1] Tātad tas nozīmē, ka tā ir cilvēka spēja darīt vairākas lietas vienlaicīgi un ar vienādiem panākumiem, piemēram, rakstīt un klausīties vai skatīties televizoru un adīt.
Viennozīmīgi uzmanība ir viena no būtiskākajām psihiskajām parādībām jurista ikdienas darbā. Pat ne tikai darbā, bet jau mācību procesā studentam jāspēj sakoncentrēt uzmanību tā, lai apgūtu nepieciešamo mācību vielu. No iepriekš aplūkotajiem uzmanības veidiem juristam jāizmanto tīšā un it īpaši pēctīšā uzmanība, jo tieši ar to var padziļināti pievērsties sev interesējošam problēmjautājumam. Visbūtiskāk, manuprāt, ir spēt uzmanību sakoncentrēt. Ne tikai ikdienā, bet arī, piemēram, veicot pratināšanu. Ļoti svarīgi ir spēt iegūt vajadzīgo informāciju, neļaut novirzīt savu uzmanību.
…
