Manuprāt, pirmā punkta daļa, kā cilvēkam ir tiesības nomirt ir taisnīga, jo es domāju, kā katram cilvēkam ir tiesības piedzimt un dzīvot, tā tad ir tiesības arī nomirt. Jā, proti, ir situācijas, kad cilvēkam nav tādu tiesību, ja, piemēram, viņš ir atbildīgs par cita cilvēka dzīvību. Vai arī es nevaru pateikt vai tieši mēs nolēmām, kad mums nomirt, jo, man liekas, jā būtu tā, tad nāves būtu daudz mazāk. Tomēr es uzskatu, ka katrs cilvēks ir tiesīgs pieņemt lēmumu par savu nāvi, piemērām jau minētājā eitanāzijā vai pašnāvība, lai gan uzskatu kā tas nav pareizi.
Otro punkta daļu, kā nomirt nav cilvēka pienākums, es arī uzskatu par taisnīgu, jo ka jau minēju, es uzskatu kā dzīvot tiesības ir visiem cilvēkiem. Proti, arī varbūt ir situācijas, kad nomirt ir cilvēka pienākums, tomēr man ir ļoti sarežģīti izdomāt kādu piemēru, jo, manuprāt pat sliktākām cilvēkam nav pienākums nomirt, tāpēc kā visiem ir tiesības uz savas dzīves un uzvedības labošanu. Tieši tāpēc es uzskatu, ko nomirt nav cilvēka pienākums, bet drīzāk tas ir neizbēgams dzīves noslēgums, kas notiks ar katru cilvēku gaidīti vai negaidīti, bet notiks.
Secinājumos varu pateikt, ka šis punkts, proti nav viennozīmīgs, kā arī ir ļoti sarežģīts un filozofisks. Manuprāt, pārdomas par nāvi dažādos skatījumos būs aktuālas vienmēr, jo tas ir kaut kas nezināms un neizskaidrojams. Kā par dzīvi un nāvi, tā arī par šo punktu uzskatu un atbilžu būs daudz un dažādu, jo tas nepakļaujas mūsu prātam, runāt par to nav patīkami, bet ja sākt domāt par to, visu laiku radīsies jaunas domas un citi argumenti, kas liecina par to, ka uzreiz un skaidri atbildēt nevar, bet arī nevajag, jo šis punkts ir vērts, lai ilgi un nopietni pārdomāt par viņu.
…
