Pirms 1979. gada Ķīnā pastāvēja plānveida ekonomika. Liela daļa ekonomikas tika kontrolēta no valsts puses, tā noteica ražošanas mērķus, kontrolēja cenas, kā arī kontrolēja resursu sadali. Līdz 1978. gadam gandrīz trīs ceturtdaļas industriālās ražošanas piederēja valstij piederošiem uzņēmumiem. Privātie uzņēmumi un ārzemju investori tikpat kā neeksistēja. Ķīnas valdības mērķis bija nodrošināt Ķīnas pašpietiekamu ekonomiku. Importēja tikai tās preces, kuras Ķīnā nevarēja saražot.
Ķīnas strauji augošo ekonomiku pasvītro pieci faktori: Tirgus varas ietekme, atvērta ekonomika tirdzniecībai un investīcijām, izmainot tirgus struktūru, kā arī nodrošinot lielāku konkurenci, augsts ietaupījumu un investīciju līmenis ir daudz lielāks nekā citām attīstības valstīm, darbaspēka strukturālā transformācija, ieguldījumi izglītībā.
Ekonomisti uzsver, ka Ķīnas straujo ekonomiku visvairāk ietekmē divi faktori: investīcijas (finansētas no vietējiem iekrājumiem un ārzemju investīcijām), kā otrais faktors ir straujie ražošanas tempi. Šie divi faktori darbojas roku rokā. Ķīnu jau vēsturiski raksturo iekrājumi. Tad, kad 1979. gadā tika aizsāktas ekonomikas reformas Ķīnā, pašmāju iekrājumi bija 32% no IKP, tomēr lielākā daļa Ķīnas iekrājumi šajā laika periodā tika izmantoti valstij piederošajiem uzņēmumiem (VPU). Ekonomiskās reformas, kuras ietvēra ekonomikas decentralizāciju, tas savukārt ietekmēja Ķīnas iekrājumu, rezultātā iekrājumi procentuāli palielinājās diezgan strauji, sasniedzot 49% no IKP 2004. gadā.
Ārzemju tiešās investīcijas, ka šis galvenais Ķīnas galvenais kapitāla pieaugums, piemēram, ārzemju tiešās investīcijas ir pieaugušas no $ 636 miljoni 1983. gadā līdz $ 61 miljardam 2004. gadā.
Ķīna ir pasaules ceturtā lielākā ekonomika un trešā lielākā tirdzniecības ziņā. Tā ir attīstījusies apmēram par 10% katru gadu gandrīz trīs dekādes. Ķīna ir tikai otrā valsts aiz ASV kā ārzemju investīciju saņēmēja. …
