Mūsdienās jebkurš veselīgi domājošs cilvēks ir spiests aizdomāties par šo tēmu. Informācija visiem pasaules iedzīvotājiem nogādā jaunas ziņas, piemēram, par to, ka zinātnieki veic pētījumus un eksperimentus, lai nākotnē varētu visus cilvēka dzīvībai nepieciešamos orgānus aizstāt ar mākslīgiem orgāniem. Cilvēks mūsdienās tiek pielīdzināts tehniskai iekārtai, kurai nepieciešams nomainīt rezerves daļas ilgākai dzīvei. Jebkuru cilvēku, kurš ir informēts par mūsdienu zinātnes attīstību un iespējām, nomāc jautājums- vai tas, ko radījis cilvēks, ir nozīmīgāks par dabā eksistējošo? Šajā referātā es tam rodu atbildi gan divu filozofu skatījumā, gan manā personīgajā skatījumā.
Žans Žaks Ruso (Jean-Jacques Rousseau) bija franču apgaismības laikmeta radikālā spārna piekritējs, viens no izcilākajiem Voltēra sekotājiem un tai pat laikā viņa pretiniekiem. Žana Žaka Ruso uzskati bieži atšķīrās no lielā vairuma apgaismības filozofu skatījuma, viņš pirmais no sava laika filozofiem skaidri un nepārprotami uzstādīja galveno apgaismības laika pamatdomu – dabas un kultūras attiecības.
Savā nelielajā filozofiskajā darbā „Pārdomas par zinātnēm un mākslām” uz jautājumu par to, vai zinātņu un mākslas atdzimšana sekmējusi tikumu pilnveidošanos, Ruso atbild noliedzoši: viņaprāt zinātņu un mākslu attīstība ir tieši sekmējusi netikumības vairošanos. Līdz ar zinātņu un mākslu attīstību, vairojas tiekšanās pēc greznības, kam seko tikumu pagrimums. Ruso skaidri redzēja, ka zinātnes un mākslas rodas no dīkdienības, tās ir dīkdienības ikdienišķais uzturs. Ruso ļoti smagi apsūdzēja civilizāciju, kas viņaprāt ir pilnīgā pretrunā ar tikumību – civilizācija nepadara cilvēku nedz labāku, nedz laimīgāku. Ruso izteicās ļoti skaidri: „Jo vairāk izsmalcinās zinātnes un mākslas, jo vairāk izvirst mūsu dvēseles.”…