Jau daudzus gadsimtus atpakaļ cilvēki uztraucās par savu brīvību, uzskatīja to par neatsveramu dzīvs sastāvdaļu. Lai gan agrāk valdošie valdnieki par savu pavalstnieku brīvību neuztraucās, ļaudis jau daudzus gadsimtus atpakaļ cīnījās par savu brīvību nja to tiesības netika ievērotas sākās pretošanās valdošajai iekārtai. Šo ļaužu brīvība bija ierobežota, lemt spējas nebija, sieviešu tiesības nepastāvēja. Agrīno un viduslaiku cilvēki par brīvību pat nedomāja, jo jau piedzimstot tie bija pakļauti stingrai varai, to dzīves ritēja uz priekšu bez cerībām uz brīvību. Izcilais domātājs Sokrats tika sodīts par to, ka viņam bija cits skatījums uz pasauli – filozofisks pasaules redzējums, un viņš nebijās paust savas domas, viņš nostājās pret satāvējušos kārtību, kura valdīja tobrīd.:
"Tā bija nepiedienība, jo viņš noliedza valsts atzīto dievu esamību; patiesi, viņa apsūdzētājs apgalvoja, ka viņš vispār netic dieviem."(Džons Stjuarts Mills "Par brīvību" 36.lpp. Tapals, 2007)
Cilvēka tiesības uz privāto dzīvi ir brīvības izpausme, kas ir aktuāla arī mūsdienās. Valsts varai ir jāprot nošķirt tiesiskās prasības no privātajām, jo ikvienam ir tiesības uz privāto dzīvi, diemžēl, nereti valsts ar savu likumdošanu ierobežo arī pavalstnieku brīvību uz sevi. Tā piemēram aizliegumi, kas īstenībā visā savā būtībā nav aizliegti:
"Reibinošu dzērienu aplikšana ar nodokli nolūkā padarīt to iegādi sarežģītāku ir līdzeklis, kurš no pilna aizlieguma atšķiras tikai pēc stingrības pakāpes un būtu attaisnojams vienīgi tad, ja būtu attaisnojams pats aizliegums."(Džons Stjuarts Mills "Par brīvību" 122.lpp. Tapals, 2007)
…