Šķiet, ka ir parasta diena. Aiz loga spīd saule, cilvēki taucas savā ikdenā, dzīve rit savu parasto gaitu. Uzgaidāmajā telpā uztraukts sēž vīrietis un gaida ziņas par savu sievu. Viņai šodien sākušās dzemdības. Deviņus mēnešus abi vecāki ir gaidījuši šo dienu, kad viņu mīlestības auglis nāks pasaulē. Blakus telpā atskan ilgi gaidīts bērna kliedziens... Jā, beidzot ir noticis dzīvības brīnums – ir piedzimis vēl viens cilvēks, daļa no mūsu sabiedrības. Drīz vien šī mazā būtne sāks staigāt, pateiks sav pirmo vārdu, apgūs sav dzimto valodu... Bet vai viņš spēs novērtēt šo dāvanu, ko mums ir snieguši mūsu priekšteči?
Pagājušajā nedēļā biju ielūgta savā dzimtajā skolā uzstāties Valodu vakarā, stāstīt par baltu valodām. Gatavojoties šim vakaram domāju, ko gan es varu pastāstīt bēŗniem, kuri vēl nav izšķīrušies par to, kā turpināt savu dzīves ceļu, kurā jomā turpināt izglītību. Mans uzdevums bija ieinteresēt klausītājus par dzimto latviešu valodu, uzsvērt tās nozīmi.
Atceros sevi pusaudža gados, kad nākotne likās tik miglaina, kad svārstījos starp to, vai izvēlēties studēt to, kas man patīk, vai arī to, par ko vairāk mūsdienās maksā. Jau skolas laikā interesējos par latviešu valodu un latviešu literatūru, taču šķita, ka profesijai šajā jomā nav nākotnes. Es, tāpat kā daudzi jaunieši mūsdienās, biju domājusi, ka vienīgais, par ko varu klūt, ir skolotāja, taču no tādas atbildības baidījos. …