Leģitimitātes izpratnei ir divas pieejas, kuras politikā nebūtu vēlams sajaukt, - juridiskā un politoloģiskā. Pats termins leģitimitāte nozīmē atbilstību likumiem. Juridiski tas saprotams kā parādības, šajā gadījumā – varas atbilstība dotajā valstī pastāvošo likumu, tiesību normu burtam un garam. Tāda ir satversmē deklarētā tautas vara valstī, likumos paredzētā valsts varas dalīšanas kārtība, institūciju un amatpersonu varas prerogatīvas, vecāku vara, īpašnieku vara u.t.t. Par leģitīmu tiek atzīta vara, kurai sākotnēji nav tiesiska pamata.
Politikā, kur svarīgākās ir darīšanas ar plašāku aprindu attieksmi pret varu, vairāk jārēķinās ar masu apziņu nekā ar tiesību normu burtu. Masu apziņā tiesiskais likumīgais (leģitīmais) tiek identificēts ar taisnīgu: tikai tas, kas ir taisnīgs, varot būt likumīgs. Bet taisnīguma izpratne ir subjektīva, par taisnīgu tiek atzīts tas, kas sekmē attiecīgā subjekta esistenci vai vismaz neapdraud to. Līdz ar to par likumīgu varu, kurai jāpakļaujas, jo tā ir taisnīga, tiek uzskatīta tā vara, kas atbilst tautas vitālajām interesēm vai nerīkojas tām pāri. …