Tālāk, lai varētu noskaidrot bērna personības veidošanās procesu, nepieciešams apskatīt jēdzienu raksturs. “Raksturs ir cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras ir ieaudzinātas un noteic viņa darbības (uzvedības, izturēšanās) individuālo stilu. Šī definīcija ir ļoti vispārīga, jo temperaments arī raksturo cilvēka individuālo stilu. Te uzsvars jāliek uz vārdu “ieaudzinātas”, jo temperamenta īpatnības ir bioloģiski noteiktas un iedzimtas, bet raksturs nav iedzimts, tas veidojas galvenokārt audzināšanas rezultātā – tie ir apstākļi, kuros bērns aug.” (V.Renģe „Psiholoģija. Personības psiholoģija. Apgāds Zvaigzne ABC, 2000, 31.lpp). Rakstura veidošanās notiek arī brīdī, kad vecāki apzināti cenšas bērnā veidot, nostiprināt, stimulēt noteiktas rakstura īpašības.
Tad, kad bērna personība nesaskan ar citu ģimenes locekļu raksturiem, audzināšana kļūst par izaicinājumu ikvienam ģimenē. Protams, ikviens mūsu raksturs ir mainīgs, tomēr katram mums ir raksturīgas nemainīgās personības iezīmes. Svarīgākais to ir apzināties un neuzspiest bērnam savas personības iezīmes kā vienīgās un pareizās, bet pieņemt, ka arī bērnam var būt savas. Katrs cilvēks piedzimst ar sava temperamenta iezīmēm un nodzīvo visu mūžu ar tām, jo tās ir bioloģiski nosacītas. Mēs taču neesam visi vienādi! Gadās, ka vienu un to pašu redzam un saprotam dažādi. Temperaments ļauj saprast, kāpēc es domāju, uztveru, jūtu kaut ko savādāk nekā citi cilvēki. Es varu pieņemt sevi tādu kāds esmu, iemīlēt un ar savu mīlestību piepildīt savus tuvos, kā arī pasauli. Un šādā veidā var iepazīt savu bērnu.
Mācīsimies iepazīt un sadzirdēt savus bērnus. Mācīsimies izprast viņu rīcību un emocijas. Būsim pacietīgi un bezgala mīloši. Atcerēsimies, ka arī bērni mums māca KAUT KO par DZĪVI.
…