Domāju, katras tautas tradīcijas ir nozīmīgas tās attīstībai un turpmākai progresēšanai. Tieši tā ir arī ar profesiju, kuru varbūt lielākā daļa cilvēku uzskata par sievietes darbu pēc vismaz 40.gadu vecuma, tomēr kā viss tā arī šī profesija plūst un mainās, bet nemainās tās esamība, būtība un cilvēku pieredze, emocijas par to. Izveidojoties vecmāšu apmācībai un pieaugot vecmāšu skaitam, viņām radās vēlme apvienoties, gan lai paaugstinātu savu speciālās izglītības līmeni, gan lai risinātu sasāpējušās sociālās un ekonomiskās problēmas. [ 1. 71.lpp.] 1925. gadā tika nodibināta Latvijas Vecmāšu biedrība, kuru devīze bija “Tautas nākotnei veltam savus spēkus”. [ 1. 71.lpp.] Manuprāt, tā laika vecmātēm bija ļoti grūti, jo mācības galvenokārt nenotika dzimtajā valodā, arī grāmatas sākumā nebija, līdz ar to, rodas priekšstats, ka tās sievietes izjuta aicinājumu to darīt, jo dzemdības ir kā rēbuss ar nezināmu iznākumu. Kā spilgtākais piemērs vecmāšu lielai apņēmībai ir 1930. gadā izdotais žurnāls “Vecmāšu Vēstnesis” kurš atainoja vecmāšu stāvokli Latvijā, viņu priekus un bēdas, kas saistīts ar viņu profesijas teoriju un praksi. [ 1. 73.lpp.] Tādēļ man ļoti žēl, ka šobaltdien speciāls žurnāls, kur vecmātes dalās savās emocijas un zināšanās, nav.
Visos gadsimtos sievietes ir dzemdējušas un bieži vien iztikušas bez citu palīdzības, līdz ar to, liek domāt, ka pašas dzemdētājas ir likušas pamatu tik brīnišķīgai profesijai kā vecmāte, kura mūsdienās ir galvenā palīdze normālai dzemdību darbībai. …