Veronika Strēlerte ir dzimusi ļoti sabiedriskā ģimenē - arī viņas vecāki ir bijuši rakstnieki. Tas ļoti atsaucas viņas dzejā, jo tai raksturīga viegla pantu forma, gaisīgas un savā starpā nekontrastējošas atskaņas. Galvenās tēmas, par kurām tiek rakstīts, ir saistītas ar sava liriskā ‘es’ meklējumiem. Strēlerte raksta par lietām, kas ir apkārt – par kaķiem, mežiem, rītiem un vakariem, zvaigznēm un cerībām.
Neskatieties atpakaļ!
Kas bijis, lai paliek, kur ir,
Laiks tevi no visa reiz šķir,
Neskaties atpakaļ!
Tālumam tici!
Caur saviem dzejoļiem autore nobriest dzīvei, viņas prāts mācās no plašuma, viņas prāts attīstās caur dabu, sākot no naiviem jēriņiem līdz mīlestības mokām. ‘Mazais un priecīgais jēriņš, kas pārskrējis tikko no lauka. Ko gan tu iesāksi tāds šai pasaulē rupjā un ļaunā’. Šķiet, ka zem jēriņa tēla slēpjas pašas autores naivums, kas cenšas pārvarēt jaunības skurbumu un nobriest dzīvei.…