Vēstule no frontes līnijas

Sieviņ, Līga!

Ceru, ka vēstuli saņemsiet! Un kad saņemsiet būšu vēl dzīvs, jo šeit ir vienkārši nežēlīgi! Mūsu bataljons karo pie Ļvovas, kurā mēs cīnāmies pret Austroungāriju. Šeit ir drūmi! Mums aizvakar uzbruka ungāru armija un lūdzu saudzīgi paziņo Lejiņu Mirdzai par vīra zaudējumu, viņa pēdējie vārdi bija: „Ja satiec manu Mirdziņu, tad pasaki viņai, ka es viņu mīlēju!” un pēc šiem vārdiem no mutes izšļācās asinis un viņš nomira man rokās. Ungāri bija ieguvuši ložmetējus un mums tranšejās kļuva pavisam šausmīgi- tika nogalināti cilvēki, daži pat tika sašauti tā, ka viņus pat nevarēja atpazīt, bet man palaimējās un man virsū uzkrita līķis, tas mani pasargāja no nāvējošajām lodēm, bet viena tik un tā pamanījās ieurbties manā kreisajā plecā. Pēc apšaudes bija briesmīgs skats- asins peļķes un līķu kaudzes! Tas viss bija jānovāc un mēs tos vilkām uz pusaizgruvušu tranšeju un sametām tur, bet nebija laika uzmest kaut sauju zemes, jo tuvojās nākamais uzbrukums, bet šoreiz ungāri mums piekāpās, jo mēs uzveicām viņus ar indīgo gāzi, kuru mēs nozagām no pamestas mašīnas lauka vidu, bet mira arī daži mūsējie, jo ieelpoja indīgos dūmus. Mira arī Klimpiņu Juris un Gobiņu Jānis, tagad mēs esam 27 vīri mazajā tranšejā, bet rīt, no tā es baidos visvairāk, ir diena, kad mums 27 vīriem jādodas uz lielajām tranšejām un jāpiebiedrojas krieviem. Tālāk vēstuli rakstīšu rīt.

…