Debesis, ak, šīs skaistās debesis! Man vienmēr patīk tajās lūkoties. Tās ir tik neizdibināmas un skaistas! Kad lūkojos debesīs, es vienmēr varu saskatīt kādu dzīvnieku, kurš izveidojies no mākoņiem. Citiem tas var likties smieklīgi un bērnišķīgi, bet nekad nevajag aizmirst bērnību, kļūstot pieaugušam. Arī lieliem cilvēkiem var būt sava iedomu pasaule. Vienmēr jāizbauda tas, kas tiek piedāvāts. Es vēlētos pacelties spārnos kā mazs eņģelis un pavērot gan to, kādi ir mākoņi, gan to, kā no augšas izskatās skaistie Latvijas ūdeņi un meži. Debesis ir skaistas gan saulainā, gan lietainā laikā. Un tāpēc vienmēr ir jāprot ņemt to, kas tiek dots par velti. Neviens neliek maksāt par vīzijām, kuras cilvēks ierauga tad, kad ir vēlme kaut ko mainīt.
Vīzijas nav tikai tās, kuras ierauga svelmainā tuksneša saulē. Vīzija ir katra iedomu pasaule, un tās var saskatīt vidē, kurā dzīvojam. Gan ūdens, gan mežs, gan putni, augi, dzīvnieki ir Latvijas lepnums. Citur nav tik skaisti kā pie mums. Ir jāgrib saglabāt dabas skaistumu, lai varētu dzīvot piepildītākā vidē. Varbūt vīzijas palīdzēs grūtās dzīves situācijās.
…