1.Vācu “spiešanos uz austrumiem” veicināja šādi vēsturiskie notikumi:
Jau 11. – 12. gadsimta laikā vācu bruņinieki bija uzsākuši sistemātisku pagānisko rietumslāvu (sorbu, pomoriešu, obodrītu u.c.) zemju iekarošanu, kas bija gaidāms jau ļoti ilgu laiku – jau no Kārļa Lielā valdīšanas laika.
Baznīcai tiecoties izplatīt kristietību, aiz bruņiniekiem, kas bija nopostījuši un izlaupījuši zemi, novārdzinājuši tautu, nāca garīdznieki, kas kristīja un “atbrīvoja” pakļautos pagānus.
Cisterciešu mūku īpašā dedzība un nežēlastība, kuri organizēja krusta karus pret pagāniem.
Krusta kari tika labi finansēti un to darīja Vācijas pilsētu, piemēram, Brēmenes un Hamburgas tirgotāji, 11. gadsimtā nodibinot pie Baltijas jūras slāvu apmetņu teritorijās vācu pilsētas, kas vēlāk radīja Hanzas savienības iedīgļus un lielāku peļņu.
Vācu zemnieku ierašanās Baltijas valstu teritorijā un radītā zemju kolonizācija.
2. Gotlandei Krusta karu gājienos bija tāda loma, ka vācieši 12. gadsimta otrajā pusē izkonkurēja dāņus un, savā kontrolē iegūstot Baltijas jūras “atslēgu” (Gotlandi), Daugavas lejteces līvu zemēs ieradās vācu tirgotāji un sludinātāji, kas aizsāka 13. gadsimta Krusta karus pret līviem, latgaļiem, igauņiem, zemgaļiem un kuršiem. Karš ilga apmēram gadsimtu, pēc kura tika izveidotas Livonijas bīskapijas.
Iegūstot Gotlandi, vācieši panāca to, ka Bīskaps Alberts devās uz Gotlandi un “apzīmēja”500 vīrus braukšanai uz Līvzemi, kam bija jānodod savi īpašumi pāvesta aizsardzībā. Nozīmības ziņā šis brauciens tika pielīdzināts braucienam uz Jeruzalemi, lai ticībai pievērstu visus neticīgos...
3. Vācu tirgotāju loma Krusta karos bija tāda, ka viņiem bija kontakti un labas attiecības ar līviem, kad viņi devās uz Līvzemi, tāpēc viņus varēja izmantot, lai tur nokļūtu, neradot pārāk lielas aizdomas.
…
