Viduslaiku priekšstati par laiku un telpu

Laika jēdziens Viduslaikos nešaubīgi tika pieņemts, ka visa pasaule, arī laiks un telpa ir Dieva radīta. Kristīgās laika izpratnes pamatprincips ir notkumu neatkārtojamība un neatgriezeniskums, jo pretējā gadījumā būtu pakļauta šaubām Dieva Dēla piedzimšana un arī cerības uz galīgo atpestīšanu. Viduslaiku cilvēkam svarīgs bija nevis tas, kas mainās, bet gan tas, kas nemainās. Pakļaut laiku, to izmantot un gūt labumu bija grēks, bet piesavināties kādu tā daļu – zagšana, tas bija viens no cēloņiem, kāpēc tirgoņu darbību neuzskatīja par Dievam tīkamu darbību un neieredzēja arī augļotājus. Ļaudis nemitīgi gaidīja dzīves galu – sava personiskā laika un visas cilvēces laika beigas. Cilvēkam vienmēr, katru acumirkli jābūt gatavam ieiet mūžībā. Reliģiski normatīvajā aspektā tam ir izšķirīga nozīme, jo „dzīves vidū nāve ir galvenais”.