„Stāsts par Tristānu un Izoldi“ ir klasisks viduslaiku literatūras piemērs, tas radies mūsdienu Francijas teritorijā ap XII gs. Bruņinieku romāna centrā ir indivīds, varonis, kas savas mīļotās dēļ veic dažādus varoņdarbus, šai gadījumā tas ir Tristāns, kas Izoldas dēļ nogalina briesmīgo pūķi, izglābj viņu no spitālīgajiem, katrreiz riskē ar savu dzīvību, satiekot viņu. Fantastisko motīvu klātbūtne tuvina bruņinieku romānu pasakas žanram, austrumu literatūrai, pirmskristietiskajai Centrālās un Ziemeļeiropas mitoloģijai, proti, liela ietekme ir seno ķeltu un ģermāņu teiksmām, kā arī antīko rakstnieku darbiem. Viduslaiku Eiropas literatūrā šis stāsts ienācis ar ķeltu kultūras starpniecību, ar šai tautai raksturīgiem personvārdiem un sadzīves motīviem.
Viena no galvenajām romāna iezīmēm ir ikonogrāfija, respektīvi, tēlainība, jo varoņi nav vis dzīvie cilvēki, bet sociālie statusi. Te nav konkrēta varoņu ārējā izskata apraksta, ir tikai vispārīgs raksturojums, ka Izolda ir jauka un labsirdīga, bet Tristāns – drosmīgs un skaists. To nosaka tikai abu statusi sabiedrībā, proti, viņš ir bruņinieks, bet viņa – cēlā dāma. Te ārējais izskats nav priekšplānā, jo svarīgākā ir varoņa garīgā būtība. Tā te var novilkt paralēles ar svētbildi, kurā svarīgākās ir acis un seja, jo tas ir tā saucamais „dvēseles spogulis”. Darbs atspoguļo nevis pat bruņinieku un viņa dāmu, bet sniedz viņu gara aprakstus. Dāma romānos vienmēr ir cēla un jaukā, bet bruņinieks – skaists un vīrišķīgs, patiesībā zināms ir tas, ka šī viduslaiku dāma varēja ēst ar rokām un nedēļām ilgi nemazgāties, bet bruņiniekam bieži vien bijis tikai viens drēbju komplekts, bet tas nemaina lietas būtību. Līdz mūsu dienām nonāca priekšstats par šīm viduslaiku sabiedrības sastāvdaļām kā par kaut ko augsto un cēlo, ko saista tīrā mīlestība. Tas saglabā romānu ārpus laika, ārpus kultūras tradīcijām.
…
