Viedoklis par Kārļa Skalbes pasakām

Kārlis Skalbe ir gleznu epitetu meistars, un viņa darbi aizskar dziļākās dvēseles stīgas. Rakstnieks ataino pasauli visā tās krāšņumā un godībā, kad runā par dabasskatiem un pirmatnējo cilvēka neskarto zemi, kā arī tās ļaunumā un iznīcībā, kad stāsta par cilvēka dabu. Zemes dzīve ir tikai sprīdis pirms mūžības. Patiesā laime ir ārpus šīs zemeslodes, ārpus laicīgā un materiālā. Laime ir netverama, un tā ir katram sava. Gulbju jaunavai viņas laime ir brīvība, no kuras viņa atsakās bērna labā, nabaga bramins laimīgs ir vientulībā zem saules ieskauta debesjuma, bet bendes meitiņa savu piepildījumu rod nāvē, jo dzīve ir izmisums un mokas. Dzīve ir grūta, skumja un smaga, bet mēs tāpat esam laimīgi to dzīvot, jo tikai cauri ciešanām, grūtībām un sāpēm mēs pieaugam un iemācāmies novērtēt skaisto, patieso, īsto, sajust prieku un nojaust laimi. Kārlis Skalbe ir mūsdienīgs autors, jo viņš precīzi un trāpīgi prot attēlot reālo pasauli, kurā dzīvojam un kādu to esam radījuši mēs paši. Jaunava, kas kļūst pieaugusi laulībā, meitene, kas saskārusies ar skarbumu un ļaunumu, vai puisis, kam dvēsele alkst pārpasaulīgas laimes, kas rodama saulē, dabā un viņsaulē, jo šajā saulē maz ir laba, bet daudz ir ļauna - kā pirms pusotra gadsimta, tā šodien. …