Pēdējā laikā arvien populārāks kļūst teiciens: „Neuztraucies, ja tu esi viens, uztraucies tad, ja esi nulle.” Un runa šajā teicienā nav par cipariem kārtējā matemātiskajā aprēķinā, bez kuriem ikdienā vairs neiztiekam, bet gan par cilvēka esību, būtību un izpausmēm sabiedrībā.
Ko nozīmē būt vienam? Un kāpēc vienam būt labāk, nekā būt nullei? Bet varbūt vēl labāk ir būt diviem, trim vai divdesmit? Kāda jēga saskatāma tajā visā?
Jāsāk ar to, ka labāk ir būt visādi citādi, tikai ne nullei. Nulle ir nekas, nulle ir tukšums – gan fiziski, gan morāli. Un tas ir grūti būt nullei, būt nekam. Tiklīdz cilvēks nolaižas līdz nulles līmenim, viņš izmainās. Ir vairāki veidi, kā šīs izmaiņas var notikt – vieni saprot, ka nekad vairāk nevēlas būt nulles, tukša vieta, otri, gluži pretēji, padodas un slīgst aizvien dziļāk tukšumā.
Bet kā ir būt vienam? Matemātiski tas ir tikai mazliet vairāk par nulli. Vai vienam būt ir garlaicīgi, skumji un nožēlojami vai varbūt gluži pretēji?…