Viļa Plūdoņa stāsts “Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas” ir autobiogrāfiska rakstura darbs. Pirmo reizi tas izdots 1901. gadā ar nosaukumu “Taivas ciems” Darbā saskatāmas vairākas iezīmes no paša autora dzīves. Mazais Andulis daļēji ir dzejnieka prototips. Andulis ir zemgalietis, taču konkrētu viņa dzimšanas gadu autors nemin. Atšķirībā no V. Plūdoņa Andulim ir abi vecāki un viņš ir vienīgais bērns ģimenē. Abi vecāki zēnu patiesi mīl, bet mātes mīlestība izpaužas nedaudz vairāk, tā ir parādīta kā pašaizliedzīga uzupurēšanās bērna labā: “Caurām naktīm lampiņa dega pie manas guļu vietas, un nabaga māte, mani kopdama, nedabūja ne drusku aizvērt acu.” Tas sasaucas ar paša V. Plūdoņa mīlestību pret māti.
Andulim visdziļāk palikuši atmiņā iespaidi no Taivas ciema. Gar vienu pusi mājai plats lielceļš. Pelēks, piesērējušiem grāvjiem abās pusēs viņš kā garš, noputējis audekls aizstiepjas pa atmatu uz Varlas bērzu birzi. Gar otru mājas pusi upe, aiz kuras kalnā stāvēja sils un ik vakaru krēslai metoties, laidās turpu lielos baros vārnas.…