Viljams Šekspīrs "Hamlets"

Vai Ofēlijas bēres nebūtu īstais brīdis, lai kā atskatītos uz savām darbībām un savu lomu tajā un, ja ne sajust vainas apziņu, tad vismaz būt korektam? Hamletam, liekas, piemīt tāds kā paštaisnumu ego, kurā vaina ir meklējama saistībā ar tēva slepkavību, bet ne paša darbībās, par kurām atbildību un vainas apziņu Hamlets, šķiet, nejūt un neaizdomājas. Šajā aspektā Hamlets kontrastē ar karali, kas, lai arī veicis slepkavību, tomēr izjūt vainas apziņu par padarīto:
Pār mani gulst visvecākais no lāstiem;
Vai Dievu lūgt drīkst brāļa slepkava,
Kaut tieksme kvēla man un laba griba;
Mans smagais noziegums māc labo gribu
Vainas apziņa vai nožēla par padarīto Hamletam neparādās arī nāves brīdī, kurā drīzāk uzplaiksnī atblāzma no šī paštaisnā egoisma – Hamletu uztrauc viņa vārda slava pēc nāves, kad viņš aizliedz sava tuvākajam draugam Horācijam iedzert indi, bet arī šis aizliegums nav paša drauga, bet gan sevis dēļ:
Ak, mīļais Horācij, apkaunots vārds
Man jāatstāj, ja apslēpts paliek viss.
Ja esi mani sirdī lolojis,
No svētlaimes vēl brīdi atturies
Un padzīvo šai posta pasaulē!
Par mani pastāsti!
Protams, Hamlets ir pretrunīga un daudzšķautņaina personība un viņā sadzīvo visdažādākie pretpoli. Tādēļ neapgalvoju, ka Hamlets pats būtu morāli apšaubāms un kritizējams: viņam piemīt tā labais, tā ļaunais – un līdz ar to manis apskatītais aspekts ir tikai aisberga redzamā daļa, kurai līdz šim nebiju pievērsis uzmanību. …