Ļoti grūti ir kādam palīdzēt, ja cilvēks, kam sāp, ir noslēdzies sevī un nevēlas neko atklāt, jo tad pat ar padomiem nav iespējams palīdzēt, jo nav zināms sāpju cēlonis, mēsd pat nevaram aptuveni apjaust no. Līdz ar to ir riskanti palīdzēt šādam cilvēkam, jo var „uzplēst tās rētas”, kuras cietušajam tieši sāp. Vienmēr vislabākais šādās stiuācijās ir mēģināt mierīgi izrunāties, bet, ja tas nav iespējams, ir jācenšas cilvēku apskaut un samīļo, pasmaidīt, jo smaids var daudz. Savā sejā radot smaidu, cilvēkam, kuram sāp, to izdodas parādīt arī savā sejā un uz mirkli viņš ir aizmirsis savu sāpi. Sajūtot otru cilvēku sev blakus, cietējs var atmaigt un var sākt runāt, it sevišķi, ja sajūt sirds siltumu.…