Vispirms savā darbā autore apraksta cilvēka ritmisko dabu, jo skolotājs, kurš strādā ar bērniem, nedrīkst kļūdīties – viņam ir svarīgi apzināties ritmiskās īpašības, kas ir cilvēka eksistences pamatā. Cilvēki elpo, asinis rit, muskuļi saspringst un atslābinās, viņi lec, skrien, žestikulē, attīsta prasmes, kustību iemaņas, parādot pūļu harmoniju ar atjaunošanos. Cilvēki nav pulksteņi vai taktsmēri, un to darbības fāzes ir gan pēkšņas, gan īsākas un garākas. Tāpat arī dabā ir ritms – guļas laiks, izsalkums, darbs, atpūta, diena, nakts, vējš, bezvējš. Viss apkārt ir dabīgo ritmu fenomens, nevis mašīnveidīga regularitāte, bet tas ir ļoti saistīts ar cilvēku pašu ritmisko būtību. Manuprāt, autore tādā veidā vēlreiz apliecina, ka cilvēks ir dabas daļa un ritms ir dabīgs, lai kāds tas arī būtu.
Tāpat savstarpēji nesaraujami saistīti ir kustība un ritms, jo dejveidīgā kustība ir saistīta ar daudz apzinīgāku akcentu un frāžu ievērošanu, ar skaņas izmaiņu virzieniem un ar ritmiem, kas rodas, kas kustība virzās caur telpu. Dejā sajūtas un idejas tiek paustas ar enerģijas izmaiņām, relaksāciju un saspringumu, intensitātes izmaiņām, atturoties no kustības, pauzējot un ļaujoties brīvībai, kas dod akcentus un frāzes, crescendo un diminuendo, vilcināšanos un pauzes. Dejā šo ritmu var redzēt un dažkārt pat dzirdēt kā soļu dunoņu, darba pūļu un elpošanas skaņas. Tāpat mūzikā dzird skaņas kāpumu un kritumu, tās rakstu, struktūru un plūsmu. Gan deja, gan mūzika izpaužas dinamiski „runājot” valodās, kas pārspēj sajūtu un nozīmju laika garumu, kas ir aiz darbības atklājumu un radošuma aktivitātēm.
Savukārt ritms ir spēles avots. Cilvēkiem patīk peldējuma plūstošā regularitāte vai uzdevuma izpilde priekš tiem visvieglākajā veidā. …