Esi sveicināta, Anna!
Paldies par vēstuli. Jauki, ka dalījies savās ne pavisam vieglajās pārdomās un daudzajos jautājumos par it kā tik vienkāršo un pašsaprotamo Es. Tu saki, ka izlasot Virdžīnijas Vulfas grāmatu „Sava istaba”, un tagad vēl vairāk nesaproti, kā rīkoties savas lielās izvēles priekšā. Un man nekas cits neatlika, kā arī izlasīt šo grāmatu, lai labāk izprastu Tevi un Tava nemiera cēloņus.
Tātad Tu esi apmaldījusies četrās sienās? Vai arī Tu jautā man: „Vai Virdžīnija Vulfa ir apmaldījusies savā istabā?” Ko gan lai tev atbildu? Ka mēs visi maldāmies ne tikai četrās sienās, mājās, ielu nosaukumos, meža priedēs, bet esam jau sen apmaldījušies, tātad nobijušies, nedroši, pazuduši, izbrīnīti, nesaprasti...jā, kādi gan? Un, kas tie „mēs” esam? Cilvēki. Viņš un viņa. Vīrietis un sieviete. Maskulīnais un femīnais. Kāpēc es nesaku sieviete un vīrietis, viņa un viņš? Es ļoti nevēlos pretstatīt šos divus, jo gan viņš, gan viņa ir cilvēki, vai ne tā?
Mūsu pasaule ir nenovēršami sadalīta. Melns un balts, negatīvs un pozitīvs, auksts un karsts – šķiet visam ir savi pretpoli, kuriem pēc visiem dabas un fizikas likumiem vajadzētu atgrūsties. Un tomēr, cik bieži pretējos savienojot, izdodas gūt krāšņus panākumus, izveidot neatkārtojamus mākslas darbus, gūt paliekošus iespaidus. Vai femīnais un maskulīnais ir mūžīgi šķirti vai arī nekad nešķirami?
Mīļā Diāna, ievelc plaušās svaigu gaisu un lēnām izelpo. Mēģināsim lēnām, soli pa solim tikt skaidrībā, kas Tevi nomāc. Viņš svarīgāks. Viņš gudrāks. Viņš stāvokļa noteicējs, jo viņam nauda, tātad viņš bagātāks. Viņš zinošāks. Viņš stiprāks. Viņš... Bet Virdžīnija saka tā: „Abiem dzimumiem – un es vēroju, kā tie lauž ceļu pa ietvi, - dzīve ir grūta un sarežģīta, nepārtraukta cīņa. Tā prasa gigantisku drosmi un spēku. Varbūt tādiem ilūziju radījumiem, kādi esam mēs, vairāk par visu ir nepieciešama ticība sev. Bez pašpaļāvības mēs esam kā zīdaiņi šūpulī. Un kā mēs visātrāk spējam radīt šo netveramo un reizē nenovērtējamo īpašību? Domādami, ka citi cilvēki ir mazvērtīgāki par mums. Juzdamies tā, it kā mums piemistu kāds iedzimts pārākums pār citiem – teiksim, bagātība un stāvoklis sabiedrībā, taisns deguns vai Romnija gleznots vectēva portrets, - jo cilvēka iztēles nožēlojamām viltībām nav gala.” [1.; 43.]
…