Jau senajos latviešu literatūras pirmsākumos liela loma tika piešķirta zemei. Latvieši bija liela zemkopju tauta un ļoti daudz tika rakstījusi par savām darba gaitām.
Senie latvieši bija zemnieku tauta , strādīgi, ļoti čakli un pārzināja visu par zemkopību un lopkopību. Zemnieki laika kavēšanai skandēja tautasdziesmas un dzejoļus, lai būtu interesantāk strādāt. Šajos dzejoļos viņi mēdz rakstīt par darba gaitu, zemes aršanu, labības augšanu un par zemes skaistumu.
Mūsu tautai ir daudz tautasdziesmu, katrai ir bijusi sava melodija, bet daudzas ir zudušas kopā ar to zinātājiem, jo tās netika iegrāmatotas.
Katra zeme ir atšķirīgāka un katrai zemei ir savs skaistums lielākām valstīm tas izpaužas kā lielas teritorijas ar mežiem un skaistiem kalniem, bet citiem piemēram kā Latvijai ar mīlestību un skaistajām dabas ainavām un smaržīgajām naktīm ko mums dod zeme.
Brīnišķīgu Latvijas skaistumu raksturo Jāņa Jaunsudrabiņa darbs „Piemini Latviju!”, kurā ir aprakstīti Latvijas zemes skati. Visu gadalaiku skaistums ,kas izrotā Latviju. Aprakstīti ir dabasskati, arī smaržu sajūtas ir izklāstītas: „Kur tu citur atradīsi tādu pavasari, kur tik rožainā gaismā kvēlo bērzi, veselas jaunu bērzu birzis, kamēr tie vēl pumpuroti, un nekur tie tā nesmaržo, kad saplaukst!”
„Piemini Latviju” grāmatā ir aprakstīts pavasaris, pirmais ziedonis, vasara, vasaras naktis un pat tik sīki kā izskatās Jāņos un Latvijas ziedošās kapsētās. Šajā grāmatā ir arī aprakstīts par ikgadējo zemes uzaršanu.
Savukārt Kārlis Skalbe dabas skaistumu ataino dzejā kā piemēr ir fragments no dzejoļa „Nemiers”.
Mūžam zili ir Latvijas kalni,
Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem,
Mūžam raud taure pār Latvijas kalniem...
