Leļļu istaba, no kuras durvis atvērtas uz bērnu guļamistabu. Aiz loga lielām pārslām krīt sniegs, arvien gaišāk iedegas laterna uz ielas, apgaismodama istabā plauktu ar rotaļlietām un izpušķotu eglīti. Bērnu istabas lielais sienas pulkstenis nosit bez ceturkšņa divpadsmit. Uz augšējā plaukta pamostas un izstaipās Lācis. Viņš viegli pabiksta līdzās guļošo Pelīti.
Lācis: Draudzenīt, pūkainīt, mosties!
Pelīte: Kāpēc tu, pekainīt, mani pamodināji? Es tik saldi gulēju un
sapņoju.
Lācis: Cik pulkstenis , māsiņ?
Pelīte: Pusmiegā dzirdēju, ka ieskanējās bez ceturkšņa divpadsmit.
Pusnakts ir jau pavisam tuvu
Lācis: Tāpēc jau arī tevi pabužināju. Drīz modīsies visas rotaļlietas.
Vai mājas bērnus cieši aizmidzināji?
Pelīte: Cieši un saldi...Viņi šovakar pušķoja eglīti, vēlu gāja gulēt, un tad
es viņiem atnesu maigu miedziņu un krāsainus sapnīšus.
Lācis: Man jau tā kā mazliet žēl, ka viņi neredz mūsu nakts balli, šonakt
tā būs pavisam īpaša , jo visi gaida ierodamies īpašo viesi.
Pelīte: Klau! Vai jau nenāk? Tur kaut kas kustējās! Skaties! Skaties!
Lācis: Tie jau abi zaķu brāļi – Baltais un Pelēkais.
…