Zigfrīds fon Fēgezaks

Darbā runāts par mīlestību bez atbildes, neticību saviem spēkiem, nespējot izšķirties par sirdij tuvām mūzikas studijām Berlīnē, un fiziskais defekts – acs zaudējums. Tas liedz Aurelam „varoņu laikmetā” – kara gados – būt karavīram un kļūst par noteicošu mazvērtības izjūtas stiprinātāju. Brāļi, lai arī ierauti sarežģītās un traģiskās laikmeta piedāvātās spēlēs, preces. Aurels joprojām ir viens, kā likteņa mētāta skaida ar bezgalīgām ilgām pēc sirdī lolotās gaišās, siltās un saudzējošās bērnības pasaules. Par distances pieaugumu starp sevi un sabiedrību liecina arī izmaiņas dabas tēlos: no saulainajām Vidzemes pļavām un mežiem kā patvēruma uz aizvien vairāk un biežāk pieminētiem muklājiem, biežņām un purviem, no kuriem pat vasaras karstumā ceļas elpu aizraujošs tvans, bet rudeņos un pavasaros – drūma migla, kas pasauli dara svešu un naidīgu. Gaišā Vidzemes lauku ainava – iemīlētā paradīze ir bērnības zeme, kas pamazām nozūd no skatuves un visiem laikiem.
Stikla siena starp sevi un sabiedrību, rūpīgi celta, stiepjas tālāk un dziļāk par vienkāršu simbolu starp sevi un latviešiem. Un te jau vairs nav runa par laikmetu un tautām, bet par cilvēka un pasaules attiecībām, kas, manuprāt, „Baltijas triloģiju” un tās autoru Fēgezaku dara tik interesantus.



…