Zināšana, tās būtība un izcelsme ir bijusi viena no visu laiku aktuālākajiem filosofijas problēmjautājumiem kā epistemoloģijas, tā cilvēka eksistenciālās apceres ietvaros, uz kuru atbildi centušies rast pasaules dižākie prāti. Vienu no augstākajām virsotnēm ne tikai sengrieķu filosofijā, bet arī cilvēces filosofiskās domas attīstības vēsturē kopumā iezīmē Platona (427. – 347.g. pr. Kr.) “gudrības meklējumi”.
Viens no interesantākajiem un sarežģītākajiem jautājumiem ne tikai Platona mācībā, bet filosofijā vispār, ir zināšanu problēma. Platona „zināšanas” jēdziena izpratnes risinājumi atspoguļoti viņa dialogā „Teaitēts”, kas ir viens no ievērojamākajiem Platona darbiem epistemoloģijā.1. Par zināšanu dabu Platons runā daudzos savos darbos, taču „Teaitētā” notiek pievēršanās pavisam konkrētam jautājumam, proti, „kas ir zināšana?” Sava darba ietvaros esmu izvēlējusies aplūkot inteligiblā un sensiblā saistību un mijiedarbību, lai noskaidrotu Platona izpratni par zināšanas būtību un tās atkarību no jutekliskās uztveres.
Būtiska šī dialoga iezīme, līdzīgi kā citos Platona darbos, ir sarunas nonākšana aporijā – dialogā netiek līdz galam atrisināts centrālais jautājums „kas ir zināšana?”, bet saruna tiek virzīta uz diskursa noskaidrošanu, respektīvi, kā attīstīt metodoloģiju, lai nonāktu pie atbildes uz jautājumu par zināšanas būtību, kā rezultātā saruna noved pie secinājumiem nevis par to, kas zināšana ir, bet drīzāk par to, kas tā nav. …