Ziņojums par absolūtisma un apgaismības laikmeta iezīmju atspoguļojumu filosofijā

Daudzu apgaismības domātāju un filozofu vidū par galveno kļuva meklējumi, kā pārveidot sabiedrību, lai palielinātu katra cilvēka laimi. Tie izplatījās kā pārliecība katra cilvēka tiesībām tiekties pēc prieka, un vēlēšanās veidot sabiedrību saskaņā ar dabas likumiem, kuri regulē materiālo pasauli. Tas pat varētu tikt uzskatīts kā reliģisks vai morāls pienākums. Kā uzsver Mišels Fuko (Foucault, 1926-1984), nedrīkst aizmirst, ka apgaismība ir notikumu un vēsturisko procesu kopums, kas koncentrējas uz noteiktu punktu – sabiedrības attīstību. Tas sevī iekļauj sabiedrības pārveidi, politisko iestāžu veidus, dažādas zināšanu formas un to racionalizēšanu. Apgaismotāji tiecās pēc vienlīdzības, mudināja uz zināšanu demokratizāciju – tā, lai viss būtu pieejams kā bagāto un privileģēto, tā arī nabadzīgāko ļaužu kārtai.
19. gadsimtā jēdziens „apgaismība” tiek lietots, lai apzīmētu laikmetu filozofijas un kultūras vēsturē. Ernsts Trelčs (Troeltsch, 1865-1923) 1897. gadā apgaismību definēja kā eiropeiskās kultūras un vēstures patiesi modernā perioda sākumu un pamatu. „Tā nav tikai zinātniska kustība, bet kultūras apvērsums visās dzīves sfērās. Tās tendence izpaužas kā tieksme panākt imanentu pasaules izskaidrojumu ar visās sfērās spēkā esošu izziņas līdzekļu palīdzību, kā arī racionālas dzīves kārtības iedibināšanā, pakļaujot to vispārnozīmīgiem mērķiem”. Viduslaikiem tik populāro gaismas metaforu 18. gs. domātāji sāk izmantot, lai raksturotu savas darbības sūtību. Tagad runa nav vairs par dievišķo gaismu, kas, cauraužot esamību, izgaismo to, bet gan par cilvēka saprāta gaismu, kura kliedē neziņas, maldu un aizspriedumu radīto tumsu.
…